RAKSTĪTAVA

                Esam gatavi dzīvē sekot mīlestībai ? Esam visi mīlestības vērti ? Izvēlamies dzīvot mīlestībā ar savu dzīves draugu ?           Jā, vispār jau tā arī uzskatām. Gribam sajust mīlestību, gribam paši mīlēt. Taču vairumā gadījumu aizmirstam pašu galveno – mīlēt sevi pašu. Aizmirstam, ka arī bērnus ir jāmīl mīlot sevi pašu. Aizmirstam, ka tikai dēļ sevis paša esam nākuši šai pasaulē. Domājam, ja kāds mūs mīl, tad viss ir sasniegts.         Taču skatīsimies patiesībai acīs. Sevis paša nemīlēšana sagādā mūsu dzīvē sarežģījumus un ciešanas. Taču to mēs nez kāpēc negribam atzīt. Savās dzīves nebūšanās mēs parasti vainojam citus. Vienmēr kāds atrodas ,kura dēļ nav tā kā gribētos.        Mēs mīlam, sniedzam savu sirds siltumu, bet par to saņemam sāpīgus triecienus. Tas ir savādi. Kā var būt šāds lietu sakārtojums ?          Tāda ir Visuma likuma izpausme. Iemīlēsi sevi - saņemsi mīlestību pilnībā. Atceries pašu galveno –Visumā viss ir mīlestības radīts. Gan pats Visums

    Viss tas, kam esam pieķērušies vienmēr izkropļo skatu un neļauj skaidri saredzēt to, kas patiesībā notiek.     Tas, kam esam pieķērušies spēcīgi ietekmē, virza mūs uz noteikta veida rīcību, sarunām, domāšanu.    Tas, kam esam pieķērušies pakļauj mūs, padara mūs par marionetēm. Pieķeršanās sabojā brīvo skatījumu uz lietām, notikumiem, situācijām, cilvēkiem. Tā sagrauj brīvo rīcību...    Atlaid savu pieķeršanos jebkam, lai kas tas arī būtu !    Esam atkarīgi no tā kam pieķeramies. Atkarība nav brīvība. Bet dzīvot piepildītu dzīvi var tikai brīvs cilvēks – neatkarīgs un nepieķēries nekam ! ...    Gaišu izdošanos ! : ) / http://gaismasaile.1s.lv/666-iespejamiba--piekersanas/

     Tas vienmēr ir tāds sāpīgs jautājums – atskatīties uz sevi. Daudzi atskatās uz sevi savās nepatīkamajās situācijās, daudzi tikai uz sevi savās priecīgajās. Tikai vien daži atskatās vienādi – uz sevi gan nepatīkamajās, gan priecīgajās situācijās.   Gatavība sevi izvērtēt, vaicājot pašiem sev : „ Ko es tajā iemācījos ? Kas man tajā jāapgūst ?”, - piemīt nedaudziem. Svarīgākais ir tas – vai nepatīkami atcerēties, vai priecīgi atcerēties. Patiesie notikušā iemesli paliek nesaprasti.   Varētu jau arī tā dzīvot. Taču saskatot mācību zīmes, var atbrīvot sevi no situācijas atstātajām mielēm, vai paglābties no pārlieku lielās ieslīgšanas pagājušajos priekos. Jo dzīve taču ir jādzīvo šeit un tagad. Tā jādzīvo šobrīd, domājot par to, ko vēlamies no dzīves nākotnē. Nākotne sākas šeit un tagad. Tāpēc pagātne jāizvērtē un jāliek mierā. Tieši tā ! Nav jāvelk līdzi tās situācijas, kuras sevi jau ir parādījušas. Ņemam līdzi tikai to, ko esam saskatījuši kā mācību. To liekam lietā dzīvojot

      Atvērtas durvis. Taču pagaidām neviens pa tām nav ienācis. Izvairos domāt, kāpēc. Gribas zināt, taču saprotu, ka tas vēl nav īstais brīdis. Arī domāšanai vajadzīgs īstais brīdis. Galīgi nav saprotams kāpēc tā. Domas taču staigā pa mūsu galvu ik katru brīdi.      Tomēr tās nav tās domas. Tās ir traucējošās domas. Galvenās domas sevi piesaka īstajā brīdī. Varbūt esam pieraduši dzīvot savās galvās. Varbūt sajūtam sevi kā domas. Gandarīti domājam, ka esam domājošas būtnes.Taču kādas ir tās domas, kas staigā mūsu galvās. Saraustītas, apkārt skraidošas, ērcīgas, aizvainotas, saniknotas un sevi žēlojošas. Gandrīz nekā no tā ko mēs gaidām.Tad varbūt sāksim gaidītās domas domāt.Gaidām veiksmi- domājam šo domu galvā. Gaidām sapratni- domājam arī šo domu.Gaidīsim to, ko domājam. Darbs nav grūts, taču atbildīgs gan – atbildīgs pret sevi pašu. Iestāsimies par sakārtotām domām. Gaidīšanas svētki var sākties.